Jaunākais

Kā emigrantiem Norvēģijā paglābt savus bērnus?

Starp Norvēģijā dzīvojošajiem lietuviešiem un arī latviešiem klīst runas, ka vismazāko sīkumu dēļ, viņiem var atņemt bērnus. Mātes, kuras jau savas atvases pazaudējušas, nelegāli tos nolaupa no aizbildņiem, un mūk uz dzimto valsti. Vienu vārdu sakot, situācija izskatās šausmīgi.

Pēdējo nemiera vilni sacēla notikums, kad lietuviete G.Leščinskienė slepus gribēja nolaupīt savu 7 gadīgo dēlu no aizbildņiem, lai pārvestu viņu uz Lietuvu. Ir vairāki vecāki, kuriem šādas detektīvromāna cienīgas darbības ir izdevušās, un kuru bērnu likteņus nu jau lemj Lietuvas tiesībsargājošās un bērnu tiesību aizsardzības iestādes.

Pēc lietuviešu sacītā, bērnus var atņemt pat sīkāko iemeslu dēļ, pamatojoties uz vismazāko iemeslu vai pat pilnīgi bez iemesla. Taču aiz visa šī nereti slēpjas arī otra puse – puse, par ko vecāki nerunā. Bieži vien netiek viss pateikts līdz galam, un tad rodas it kā nezināmi iemesli, kāpēc „Barnevernet” izdara nepatīkamus lēmumus.

„Barnevernet” balstoties uz Norvēģijas likumdošanu, nesniedz un neizplata informāciju par viņu redzes lokā nonākušajām ģimenēm un bērniem. Tas ir noslēpums, un publiski runā tikai bērnus pazaudējušās ģimenes.

Īsti precīzi nemaz nav zināms, cik bērnu lietuviešiem jau ir atņemti. To nezina arī Lietuvas vēstniecība Norvēģijā, kaut gan viņai vajadzētu aizstāvēt savu pilsoņu intereses. Tas tikai veicina sliktas runas, ka tieši no Lietuvas emigrantiem norvēģi atņem bērnus vairāk. Ir ziņas, ka patlaban Norvēģijā sociālā riska grupā ir apmēram 50 tūkstoši, un vecāku apgādību pazaudējuši 9 tūkstoši bērnu. Publiskās „Barnevernet” atskaites rāda, ka Lietuvas ģimenes veido aptuveni 1,3% no risināmajiem gadījumiem.

Nav šaubu, ka „Barnevernet” ir liela ietekme, iespējams pat lielākā pasaulē, un ir neatkarīga no citām valsts institūcijām. Norvēģija jau 1953. gadā pieņēma ļoti stingru bērnu tiesību aizsardzības likumu, kurš aizliedz izmantot jebkuru fizisku vai psiholoģisku sodīšanu. Oficiālajā ziņojumā ir teikts, ka bērnu var atņemt, ja bērns tiek traumēts fiziski vai psiholoģiski, seksuāli ļaunprātīgi izmantots, bērnu nepieskata, vecāki pārmērīgi lieto alkoholu vai lieto narkotikas.

Ir izaugušas jau trīs norvēģu paaudzes, kuras apzinās, ka spītīgam bērnam nedrīkst pat pa dupsi ar plaukstu uzsist, tāpēc viņiem ir daudz vieglāk izvairīties no „Barnevernet” uzmanības, kaut gan ir gadījumi, kad arī Norvēģijas pilsoņiem atņem viņu atvases.

Norvēģi nosaka, ka pēc lēmuma izmeklēt lietu, tiek sastādīts 3 vai 6 mēnešu plāns. Speciālisti interesējas par ģimenes finansiālo stāvokli, vecāku sociālo vidi, garīgo un fizisko veselību, sociālās prasmes, uzvedību, attiecības ar bērnu. Bērns tiekot atņemts tikai tad, ja speciālisti neatrod veidu, kā samazināt bērnu apdraudošo risku ietekmi.

Tomēr dažādu tautu emigrantu sūdzības norāda, ka ne vienmēr situācija ģimenē tiek novērtēta pareizi, tiek pieļautas kļūdas un bērns tiek atņemts steigā kaut ko līdz galam neizvērtējot, un pēc tam jau bērnu dabūt atpakaļ ir ļoti grūti.

Emigranti bieži vien nemāk norvēģu valodu, neiemācās Norvēģijas likumus, tāpēc ļoti piesardzīgi iesaistās darīšanās ar šīs valsts iestādēm, it īpaši, kad iestādes sāk pastiprināti interesēties par viņiem, viņu ģimenēm, bet tas var tikai pasliktināt esošo situāciju.

Šajā gadījumā dzimtās valsts institūcijām vajadzētu palīdzēt saviem pilsoņiem tikt galā ar ar citu valstu likumdošanas problēmām, un pasargāt tos, ja tiek nonāk problēmā. Norvēģijā dzīvojošie lietuvieši sūdzas, ka Lietuvas vēstniecība ļoti formāli skatās uz viņu problēmām, un nesagaida palīdzību arī no Lietuvas bērnu tiesību aizsardzības iestādēm. Savukārt atbildīgās amatpersonas attaisnojas, ka neko nevar palīdzēt, jo Norvēģija neparaksta ar Lietuvu, kā arī ar citām valstīm, bērnu tiesību aizsardzību reglamentējošu vienošanos.

Ir arī cita veida piemērs. 2011. gadā Čehijas valsts vadītājs steidzās palīgā Norvēģijā dzīvojošai ģimenei, kurai atņēma bērnu. Tikmēr Lietuvas institūcijas izvairās no iesaistīšanās šada veida lietās un pat pēc daudzām tautiešu sūdzībām nepapūlas paskaidrot, kāpēc tā.

Izceļojušiem emigrantiem vajadzētu saprast, ka, aizbraucot uz citu valsti, viņiem nāksies pieņemt un ievērot tās valsts likumus, grib vai negrib. Un, ja laimi meklējošiem cilvēkiem, neizdodas sadzīvot ar citas valsts likumiem, tad labāk palikt savā dzimtajā valstī un mierīgi šeit audzināt savus bērnus.

Atstājiet savu komentāru